|
Par sevi es stāstīšu tikai vispārīgos vilcienos, jo citādi biogrāfija izrādīsies interesantāka par uzrakstīto gara darbu.
Sauli ieraudzīju 1940. gadā Liepkalnē, Ērgļu pusē. Dzīves bangas pēcāk mani atšūpoja uz Seci, kur mitinos tagad.
Pēc Priekuļu tehnikuma beigšanas man piedāvāja ķēdessuņa vai klēpja sunīša lomu, bet es gribēju būt brīvs.
Izmēģināju daudz un dažādus darbus, līdz kļuvu meliorācijas sistēmu kopējs. Trīs kungi katram strādniekam uz kakla, kā citur, te nesēdēja. Mēnesim deva darbu, un viņiem nebija bēda, kad tu to padari – pa dienu vai pa nakti, svētdienā vai darbdienā, vienā vai desmit dienās. Mēneša beigās darbu pieņēma un uzdeva jaunu. Tolaik tā bija liela brīvība.
Tātad, lai eksistences slogs nenospiestu uz ceļiem, dzīve jāuztver kā joks, ar smaidu, vēl labāk – ar smīnu.
Domas uz papīra uzlikt, reizēm pat ķecerīgas, sāku no bērna kājas. Lielumā tā bija niekošanās. Nopietnāk mēģināju sešdesmitajos gados, kad pārnācu no armijas. Taču atdūros pret režīmu. Manos darbos neesot idejas. Vajagot rakstīt “tā” un “šitā”. Bet es rakstu tikai tā, kā man nāk ārā. Tas šiem nederot. Tomēr es nerakstīšu pēc diktāta. Tāpēc vairāk nekā trīsdesmit gadus pildspalvu nepaņēmu rokā. Laiks rit, viss pāraug ar zāli…
Kad nu trešo reizi bijām atmodušies, izmēģināju, vai pulveris vēl sauss. Blīkšķis nav, bet tāds šņāciens ir iznācis.
Meimuri. No vārda meimurot. Par piemēru: tikko piedzimis jērs meimuro. Es tāpat. Citiem vārdiem – pirmie nevarīgie soļi. Rakstīšanā.
Vispār – lasiet un smejieties veseli! 
|